I — Zeme
Zeme vispirms bija Evijas.
Viņas tēvs pirms daudziem gadiem nopirka meža gabalu netālu no Augšlīgatnes — ar domu kādreiz tur kādreiz no tā iegūt vērtīgo kokmateriālu. Doma izkūpēja. Mežs pamazām aizauga. Kad Māris šo vietu pirmo reizi ieraudzīja, tas bija aizaudzis stūris Gaujas ielejā, nacionālā parka ieskauts un nevienam īsti nevajadzīgs.
Evija uzauga netālu. Māris ir no pilsētas — lielāko daļu karjeras pavadījis tehnoloģiju pasaulē, būvējot lietas ekrāniem un uz ekrāniem. Caur viņu viņš iepazina citu Latviju: upi, meža takas, garās ziemas un papīrfabrikas pilsētiņu netālu, kas vēl smaržoja pēc koka. Viņi reizēm staigāja pa šo zemi un runāja par domu kādreiz tur kaut ko uzbūvēt. Namiņu. Atelpas vietu. Kaut ko klusu. Taču skaitļi vienmēr apstādināja — nebija ceļa, ūdens, elektrības vai kanalizācijas, un nebija arī īsta iemesla tērēt tik daudz. Tā viņi turpināja dzīvot dzīvokļos un brīvdienās braukt kaut kur citur.
Citur viņi devās bieži. Malta, Bali, mēneši Dienvidaustrumāzijā, Amerikā, lielākā daļa Eiropas. Viņi bija tāds pāris, kas mīlēja piedzīvot pasauli.
II — Kalnu ciems
Tad mazs ciems Vjetnamas ziemeļos.
Viņi brauca ar motociklu cauri ciemiem, kur neviens nerunāja angliski, kur mājas atspiedās pret nogāzi, kur skats pāri ielejām bija tāds, par kādu tūristi maksātu, lai redzētu. Apstājās uz nakti vienīgajā ciema viesnīcā. Un pamanīja kaut ko dīvainu: nevienai no ēkām logi nebija vērsti uz skatu. Mājas pagrieza muguru kalniem. Logi skatījās uz citiem logiem.
Mēģināja saprast. Varbūt siltums. Varbūt postpadomju pragmatisma mantojums — efektivitāte pār skaistumu, funkcija pār skatu. Lai kāds bijis iemesls, atbilde, ap kuru viņi visu laiku riņķoja, bija skumjāka:
cilvēki vairs neredz, kur dzīvo.
Kalni tur bija vienmēr. Vietējiem bija darbs un ikdiena. Logs skatījās uz nākamo māju, jo tieši tā bija svarīga šodienai. Skats par sevi parūpējās pats — un tāpēc pamazām kļuva neredzams.
Doma viņiem sekoja. Cauri pārējai Vjetnamai. Cauri trim mēnešiem Šrilankā. Lidmašīnā uz mājām.
III — Mēs sākam
Pavasarī atgriezāmies Latvijā.
Aizbraucām uz zemi, pa pusei gaidot, ka nekas nebūs mainījies. Un nekas arī nebija. Sēdējām uz džipa kapota un skatījāmies apkārt — krūmi, klusums, koki aiz kokiem. Un tad tā pati doma atgriezās, tikai otrādi: mēs darām tieši to pašu, ko tie cilvēki Vjetnamā. Mums piederēja meža gabals vienā no mežainākajām Eiropas valstīm, nacionālā parka vidū, zemē, kas mūsu ģimenē bija jau desmitiem gadu. Un mēs tur neko nebijām uzbūvējuši, jo Excel tabula teica “nē”.
Tajā nedēļā sākām tīrīt krūmus.
Uzcēlām paši — Evija un es, kopā. Neviens no mums nav arhitekts. Katru lēmumu pieņēmām divreiz: vienu reizi uz papīra, otru — kad kaut kas neizdevās un mēs to izlabojām. Melnā egle ārpusē, jo mežs ir tumšs un cīnīties ar to negribējām. Bērza finieris iekšpusē, jo gaismai vajadzēja, kur nosēsties. Piecu metru griesti, jo koki ārā ir augsti, un zemāki griesti būtu šķituši kā meli. Franču skuju ozols, jo gribējām vienu detaļu zem kājām, kas liek paskatīties uz leju. Forma ir monolīta — viena vienota forma — jo tāds bija pirmais zīmējums uz salvetes, un mēs paturējām salvetes disciplīnu cauri divu gadu lēmumiem.
Par logiem domājām daudz. Katrs logs vērsts uz mežu. Neviens — pret citu logu.
Kad namiņš bija pabeigts, sapratām kaut ko acīmredzamu: mēs tur būsim divas brīvdienas gadā. Pārējo laiku tas stāvēs tukšs starp kokiem. Tāpēc pieņēmām vienīgo loģisko lēmumu - ļaujam šo vietu piedzīvot arī citiem.
Mēs to neuztveram kā biznesu. Drīzāk kā logu, ko uzcēlām, lai citi varētu ieraudzīt un novērtēt to, kas mums apkārt bijis visu laiku.